Posts Tagged ‘Lēcas’

Ar redzes traucējumiem nav jāsamierinās!

September 15, 2015

Pusaudžu gados es varēju lepoties ar lielisku redzi. Ikgadējo skolas pārbaužu laikā es spēju skaidri saskatīt pat pašas mazākās burtu un simbolu rindiņas, savukārt ikdienā bez nekādām problēmām varēju izlasīt izkārtnes un ielu nosaukumus pat no pamatīga attāluma. Tolaik man nekad nebūtu ienācis prātā, ka pēc pavisam neilga laika man būs vajadzīgas brilles.

Viss mainījās laikā, kad es uzsāku strādāt jaunā darbavietā. Aptuveni astoņas stundas dienā es pavadīju pie datora. Jau pirmajā darbadienā jutu, ka manas acis pie šādas slodzes nav radušas. Drīz vien vakaros regulāri sāpēja galva, acis asaroja un sūrstēja, bet redze pēc ilgajām stundām pie ekrāna nereti miglojās. Dažkārt, atnākot mājup no darba, spēju tikai gulēt, uzlikusi uz pieres aukstu kompresi. No rīta pieceļoties, jutos labi, bet darbā viss sākās no gala.

Ilgstoši nemeklēju nekādu palīdzību un cerēju, ka nepatīkamie simptomi pazudīs paši no sevis. Tā arī notika, ar laiku acis pie slodzes pierada, taču redze neizbēgami kļuva arvien sliktāka. Tagad saprotu – ja laikus būtu vērsusies pie ārsta, iespējams, šo procesu būtu bijis iespējams apturēt, turklāt mani nevajātu sliktā pašsajūta un darba produktivitāte uzlabotos, taču tajā laikā rīkojos muļķīgi.

Aptuveni pēc gada sāku apjaust, ka redze ievērojami pasliktinājusies. Vairs nespēju saskatīt nelielus uzrakstus, grūtības sagādāja ceļazīmju ievērošana, braucot ar auto, un, pats trakākais, bieži vien uz ielas neievēroju paziņas – cilvēku sejas no attāluma bija izplūdušas un neskaidras. Sapratu, ka tā turpināt vairs nedrīkst un beidzot devos pie acu ārsta.

Ārsts, pie kura redzi biju pārbaudījusi jau kopš bērnības, bija patiesi pārsteigts ne tikai par to, ka mana redze kļuvusi tik slikta pavisam īsā laika posmā, bet arī par to, ka neesmu apmeklējusi viņu ātrāk. Mūsdienās, kad pieejami tik daudzi veidi, kā koriģēt redzes traucējumus, šāda rīcība ir nesaprātīga un nodara milzu kaitējumu manai veselībai. Pēc tam, kad bija veiktas vairākas vajadzīgās pārbaudes, slēdziens bija nelokāms – man nekavējoties vajadzīgas brilles.

Ar brillēm nostaigāju aptuveni gadu. Lai gan ar tām mana redze atkal bija laba, īsti komfortabli nejutos. Nekādi nespēju pierast pie šī palīglīdzekļa, visu laiku piemirsu, ka man tās ir, kā rezultātā brilles pastāvīgi krita un reizēm – arī lūza. Turklāt nevarēju aprast arī ar savu jauno attēlu spogulī – tik ilgi pazīstamā seja nu šķita pilnīgi izmainījusies tā it kā piederētu gluži svešai sievietei. Apsvēru iespēju izmēģināt kontaktlēcas, taču mani biedēja to ielikšanas un izņemšanas process, kā arī pats fakts, ka kaut kas nemitīgi varētu atrasties acīs. Tomēr neērtības nezuda, līdz nolēmu atkal doties pie ārsta.

Iztaujājusi viņu par lēcām, visbeidzot tomēr pieņēmu lēmumu mēģināt. Neskatoties uz to, ka sākums bija gana grūts, pēc dažām dienām jau iemanījos ar lēcām tikt galā pavisam veikli. Sāku variēt ar dažādiem lēcu veidiem – ikdienā izmantoju mēneša lēcas, savukārt, dodoties ceļojumos izdevīgas lēcas bija tās, ko var izmantot tikai vienreiz. Tā palēnām lēcas kļuva par manu ikdienas rutīnu.

Secinājums pēc piedzīvotā ir viens – no pārmaiņām nevajag baidīties. Lielākoties tās nāk tikai par labu.